Vispārīgi | Uzvedība  | Barība un medības | Barības pārstrāde | Acis, redze

Ausis, dzirde | Spalvas, lidojums | Knābis | Kājas, nagi | Skelets | Vairošanās

Vispārīgi

Pūču kārtā (Strigiformes) ietilpst pārsvarā naktī aktīvi plēsīgie putni. Kārta ir sadalīta divās dzimtās Tytonidae jeb plīvurpūces un Strigidae jeb tipiskās pūces. Pasaulē kopumā ir konstatētas vairāk kā 230 pūču sugas, Latvijā jebkad novērotas ir 13 sugas, regulāri ligzdo sešas sugas (meža pūce, ausainā pūce, urālpūce, apodziņš, bikšainais apogs un ūpis), samērā neregulāri vēl divas (purva pūce un ziemeļpūce).

Kopējais izskats: Liela apaļa galva un uz priekšu vērstas salīdzinoši lielas acis padara pūces nesajaucamas ar citiem putniem. Tām ir arī ass uz leju vērsts, noliekts knābis, mīksts, maskējošs spalvu tērps. Tēviņi un mātītes ir vizuāli līdzīgi, tomēr mātīte parasti ir pat 25% lielākas.

Pielāgojumi: Pūces ir plēsēji – tās medī dzīvus barības objektus, kurus izmanto uzturā. Izcila redze un precīza dzirde ir nozīmīgi pielāgojumi medībām, kurus papildina spēcīgi nagi, ass knābis un spēja lidot bez skaņas.

Izplatība: Dažādu sugu pūces ir sastopamas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, tās apdzīvo dažādus biotopus no tuksnešiem un stepēm līdz pat blīviem mežiem un sniegotiem ziemeļu purviem.

Izmērs: Mazākā pūču suga pasaulē ir apodziņš Glaucidium minutisimum, kas ir aptuveni 12 cm garš, savukārt lielākā ir ūpis Bubo bubo, kas sasniedz 71 cm garumu un 2,5 metru spārnu pletumu.

Uzvedība

Vairums pūču sugu ir aktīvas rīta un vakara krēslā, kā arī naktī. Dienu tās pavada klusējot, neuzkrītošās dienošanas vietās, piemēram, koku lapotnē, zaru lūzuma vietās, pusdobumos. Pārsvarā pūces dieno vienatnē, tomēr pēcligzdošanas sezonā tās var veidot arī lielas grupas.

Pūce savas diennakts aktivitātes uzsāk ar staipīšanos, spalvu kārtošanu, žāvāšanos un galvas kasīšanu. Nereti tiek sabozts spalvu tērps, nagi un pirksti rūpīgi ar knābi iztīrīti. Pēc sakārtošanās dienošanas vieta tiek atstāta, nereti izdodot kādu saucienu (sevišķi ligzdošanas sezonā).

Pūcēm ir ļoti izteiksmīga ķermeņa valoda. Daudzām sugām raksturīgi grozīt, cilāt un viļņot galvu it kā tās būtu ārkārtīgi ieinteresētas, tomēr tam galvenā nozīme ir trīsdimensiju iespaida palielināšanai par pētāmo objektu.

Kad mierīga pūces tērps ir brīvs un pūkains. Trauksmes stāvoklī pūces izstiepjas, spalvu tērps tiek piekļauts cieši klāt un ausu spalviņas, ja sugai tādas piemīt, tiek paceltas stāvus gaisā. Apodziņam raksturīgi izsliet asti perpendikulāri ķermenim un to kustināt no vienas uz otru pusi. Mājas apogi cilā savu ķermeni uz augšu un leju.

Aizsargājoties vai aizstāvot mazuļus, pūces ieņem uzbrukuma vai aizsardzības pozas, kurās no ķermeņa tiek atbīdītas spalvas, lai palielinātu šķietamo izmēru, izplēsti un uz leju noliekti spārni – mazuļu piesegšanai vai uzbrukumam. Ir zināms, ka daļai sugu ir raksturīga agresija pie ligzdas mazuļu laikā, kad pūces var uzbrukt arī cilvēkiem. Tajā skaitā Latvijā ligzdojošanai urālpūcei Strix uralensis, gadās, kad uzbrūk arī meža pūce Strix aluco, ausainā pūce Asio otus un apodziņš Glaucidium passerinum.

Seklākās ūdenstilpēs un lietū pūces mēdz mazgāties.

Saucieni: Pūcēm ir raksturīga ievērojama variācija dažādu akustisko komunikāciju, kas iekļauj ne tikai vokalizāciju. Raksturīgākā un zināmākā ir ūjināšana, kas visbiežāk ir saistīta ar teritorijas aizsardzību un pāra meklējumiem vai komunikāciju, bet svarīgi saprast, ka ne visas sugas ūjina. Dažādām sugām un dažādu nozīmi ir raksturīgi ar ķērcieni, kliedzieni, rējieni, šķavas, šņākšana, krākšana u.tml.

Samērā bieži aizstāvības pozās tiek izdotas arī klakšķošas skaņas, kas tiek radītas ar mēli. Atsevišķas sugas mēdz arī sasist spārnus kā daļu no riesta izlidojuma.

Attiecības ar citiem putniem. Mobings: Tā kā pūce ir plēsēji, no viņām baidās vairums zvirbuļveidīgo putnu, kas savas raizes izrāda lielākās grupās uzbrūkot pūcēm un tās vajājot. Nereti šādas grupas veido dažādu apkārtnē biežāk sastopamo putnu sugas.

Interesanti, ka pūces reti kad atbild uz šiem uzbrukumiem, iespējams tādēļ, ka tās parasti fiziski necieš. Tomēr nereti pūces tiek padzītas no savām dienošanas vietām un piespiestas īslaicīgi pārcelties. Šādos gadījumos tās pavada lielāks zvirbuļveidīgo putnu bars.

Ir zināmi gadījumi, kad šāda vajāšana var beigties arī ar pūces nāvi, ja to fiziski aizskar lielāks vārnu bars. Šādas situācijas gan nav ļoti biežas.

Migrācija: Galvenokārt pūces ir nometnieces, tomēr ziemeļu reģionos daļai sugu ir raksturīga migrācija. No Latvijā ligzdojošajām sugām izteikti nometnieki ir meža pūce, urālpūce un ūpis. Migrācija ir raksturīga ausainajai pūcei. Apodziņam un bikšainajam apogam ir raksturīgi pēcligzdošanas klejojumi ziemā, iespējami tuvākā apkārtnē meklējot labākas barošanās vietas, ārpus savas ligzdošanas teritorijas.

Barība un medības

Pūču barība:

Ko pūces ēd? Pūces ir plēsīgie putni, kas nozīmē, ka tām ir jānogalina citi dzīvnieki, lai izdzīvotu. To uzturā ietilpst bezmugurkaulnieki (kukaiņi, gliemeži, sliekas, zirnekļi un vēžveidīgie), zivis, rāpuļi, abinieki, putni un nelieli zīdītāji.

Barības sastāvs dažādām pūču sugām stipri atšķiras. Piemēram, mazās ausainās pūcītes no ģintīm Scops, Megascops u.c. pārsvarā pārtiek no kukaiņiem, bet plīvurpūces galvenokārt ēd peles, strupastes un ciršļus. Lielās pūces, piemēram, ūpji medī zaķus, jaunas lapsas un putnus, kā piemēram, dažādas pīles un vistveidīgos putnus. Dažas sugas ir specializējušās zivju ķeršanā, piemēram, Āzijā sastopamie zivjūpji un Āfrikas zivju pūces. Lai gan atsevišķas sugas ir specializējušās uz noteiktu barības veidu, lielākā daļa ir oportūniskas un pārtiek no tiem dzīvniekiem, kas dotajā apvidū ir visvairāk izplatīti.

Medības:

Kā pūces noķer savus barības objektus? Pūces ir teritoriāli putni, kam ir sava medību teritorija apkārt ligzdošanas un dienošanas vietām. Pūcēm ir vairāki pielāgojumi, kas padara tās par sekmīgiem medniekiem. Attīstīta binokulāra redze palīdz pamanīt medījumu pat tumšā naktī. Ar jūtīgas dzirdes palīdzību pūces spēj atklāt upuri, kas paslēpies zemsedzes augājā. Dažas pūču sugas var medīt pat pilnīgā tumsā un atrast un noķert medījumu, vadoties tikai pēc skaņas. Pūcēm ir raksturīgs kluss lidojums, ko nodrošina īpašas uzbūves lidspalvas, kas noslāpē skaņas, ko rada gaiss, kas plūst pār spārna virsmu. Tas ļauj pūcēm nemanītām pielavīties upurim un uzbrukt no slēpņa, pārsteidzot to pēdējā brīdī. Tāpat klusais lidojums ļauj pūcēm sadzirdēt uz zemes esošo barības objektu pārvietošanos lidojuma laikā un atbilstoši uz to reaģēt.

Lielākā daļa pūču medī no sēdposteņa, par ko var kalpot zems zars, stumbenis vai žoga stabs. Tās gaida līdz parādās upuris un tad uzbrūk ar izplestiem spārniem un uz priekšu izvirzītām kājām. Dažas sugas mēdz nedaudz planēt uz priekšu no sēdposteņa pirms klupt virsū upurim. Citreiz tās vienkārši krīt lejup uz mērķi un izpleš spārnus pēdējā brīdī.

Citas pūču sugas, lai atrastu uz zemes esošu barības objektu, apseko savu medību teritoriju zemā lidojumā. Kad potenciālais upuris atrasts, pūce lido tā virzienā un pirms uzbrukuma atvirza galvu atpakaļ, bet kājas izgrūž uz priekšu, izplešot pirkstus, no kuriem divi ir izvirzīti uz priekšu, bet divi atpakaļ. Kāju tvēriena spēks parasti ir pietiekams, lai apdullinātu upuri, kas pēc tam tiek nogalināts ar knābja cirtienu.

Dažādiem barības veidiem pūcēm izmanto dažādas medīšanas metodes. Kukaiņi un mazi putni bieži tiek noķerti gaisā, reizēm pirms tam izbiedējot tos no paslēptuvēm koku un krūmu lapotnē. Ķerot zivis, pūces var slīdēt virs ūdens virsmas un izmakšķerēt tās no ūdens lidojumā, medīt sēžot uz sēdposteņa ūdens malā vai staigāt pa ūdeni un tvert izbiedētās zivis, vardes un vēžveidīgos.

Ja medījums ir mazs, tas tiek transportēts tālāk knābī vai apēsts uz vietas. Lielāki upuri tiek pārnesti, turot kāju nagos. Pūcēm ir raksturīga uzvedība, ko var saukt par apsegšanu (angliski mantling), kad upuris tiek pārklāts ar spārniem, lai sargātu iegūto barību no cita plēsēja, kas var mēģināt to atņemt.

Ja barības ir ļoti daudz, atsevišķas pūču sugas veido barības krājumus, ko noglabā slēptuvēs. Tās var būt ligzdas, dobumi vai vienkārši zaru žākles. Ziemeļamerikā ir novērots, ka turienes bikšainie apogi Aegolius acadicus un Aegolius funerus sēž uz sasalušajiem barības objektiem, kas izvilkti no slēptuves, lai tos pirms ēšanas atkausētu.

Barības pārstrāde

Tāpat kā visi citi putni pūces nevar sakošļāt barību. Mazāki barības objekti tiek norīti veseli, lielākie pirms norīšanas tiek sadalīti gabalos. Atsevišķas pūču sugas daļēji noplūc putnus un lielākos zīdītājus, attīrot tos no spalvām un matiem.

Atšķirībā no daudzām citām putnu sugām pūcēm nav guzas. Guza ir maisveida rīkles paplašinājums, kas kalpo barības uzglabāšanai pirms tālākas pārstrādes. Tā kā pūcēm tāda paplašinājuma nav, apēstā barība uzreiz nonāk tālāk gremošanas sistēmas orgānos.

Putnu kuņģim ir divas daļas. Pirmā ir dziedzerkuņģis jeb  proventriculus, kas producē fermentus, skābes un gļotas, kas palīdz uzsākt gremošanas procesu. Otrā daļa ir muskuļkuņģis – ventriculus. Tajā gremošanas dziedzeru nav un plēsīgajiem putniem tas kalpo kā filtrs, kas aiztur nesagremojamās sastāvdaļas: kaulus, zobus, spalvas un matus.

Šķīstošā jeb mīkstā barības frakcija izraisa muskuļkuņģa kontrakcijas, kas barību novirza tālāk gremošanas sistēmā uz zarnu traktu. Aknas un aizkuņģa dziedzeris ražo enzīmus, kas nonāk tievajās zarnās, kur barība tiek absorbēta. Gremošanas sistēmas turpinājumā ir resnās zarnas, kas beidzas ar kloāku, pa kuru tiek izvadīti nederīgie gremošanas sistēmas un urīnizvadsistēmas galaprodukti. Putniem (izņēmums ir strausi) nav urīnpūšļa. Lielu daļu no putnu izvadīšanas produktiem sastāda urīnskābe, kas nokrāso to ekskrementus baltā krāsā.

Dažas stundas pēc ēšanas nesagremojamās barības daļas: kauli, zobi, mati un spalvas muskuļkuņģī tiek sapresēti veidojumā, ko sauc par atriju. Atrija no muskuļkuņģa pārvietojas atpakaļ uz dziedzerkuņģi. Tur tā var palikt līdz 10 stundām pirms tiek atrīta. Tā kā atrija daļēji bloķē pūces gremošanas sistēmu, viņa nevar uzņemt jaunu barību pirms atrija nav izvadīta. Atrijas izvadīšana norāda uz to, ka pūce ir gatava atkal ēst. Ja pūce dažu stundu laikā apēd vairāk nekā vienu barības objektu, atrijā tiek sapresētas atliekas no visiem šiem medījumiem.

Atrijas tiek izvadītas cikliski un tās tiek izveidotas, kad gremošanas sistēma ir absorbējusi visas izmantojamās barības sastāvdaļas. Nereti atrijas tiek izvadītas un uzkrājas kādā noteiktā, pūces iemīļotā dienošanas vietā. Atrijas izvadīšanas laikā pūcei ir sāpīga sejas izteiksme – acis ir aizvērtas, sejas disks sašaurināts. Izvadīšanas laikā kakls tiek izstiepts uz augšu un uz priekšu, tad knābis tiek atvērts un atrija vienkārši izkrīt bez papildus rīstīšanās kustībām.

Pūču atrijas atšķiras no dienas plēsīgo putnu atrijām ar to, ka tajās ir vairāk barības pārpalikumu. Tas izskaidrojams tādējādi, ka pūču gremošanas sula nesatur tik stipras skābes. Turklāt dienas plēsīgie putni lielākā apjomā nekā pūces izplūc upuru spalvas un apmatojumu.

Acis, redze

No visām pūču ārējā izskata iezīmēm visuzkrītošākās ir acis. Lielas, vērstas uz priekšu, tās sastāda vienu līdz piecus procentus no to ķermeņa svara, atkarībā no sugas.

Acu novietojums sejas priekšpusē piedod pūcēm gudra putna izskatu, tas nodrošina arī plašu binokulārās redzes lauku, t.i. redzes lauku, kurā pūce redz objektu ar abām acīm vienlaicīgi. Tas nozīmē, ka pūce redz objektu trīsdimensionāli (augstumā, platumā un dziļumā) un var novērtēt attālumu līdz tam līdzīgi kā cilvēks. Pūces redzes lauks ir apmēram 110 grādi, no kura binokulārās redzes lauks sastāda apmēram 70 grādus. Salīdzinājumam, cilvēka redzes lauks ir 180 grādi, no kura binokulārās redzes lauks sastāda 140 grādus. Slokai ir praktiski 360 grādus plašs redzes lauks, pateicoties tam, ka tās acis ir sānos galvas aizmugurējā daļā, taču binokulārā redze tai ir tikai 10 grādu leņķī.

Lielās acis nodrošina pūcei paaugstinātu redzes intensitāti, īpaši vājas gaismas apstākļos. Pūces acis nav lodveida, bet atgādina pagarinātus cilindrus. Tās ir nostiprinātas galvaskausā ar kaula veidojumiem, ko sauc par cīpslenes gredzeniem. Šī iemesla dēļ pūce nespēj grozīt acs ābolus, tā var skatīties tikai uz priekšu. Šo trūkumu pūcei kompensē spēja pagriezt galvu uz kreiso vai labo pusi gan horizontālā, gan vertikālā plaknē līdz 270 grādiem platā leņķī. To nodrošina īpaši pūču skeleta pielāgojumi.

Tā kā lielākā daļa pūču ir aktīvas naktī, to acīm jābūt spējīgām savākt un apstrādāt gaismu. Šis process sākas ar lielo radzeni (acs ārējais caurspīdīgais apvalks) un zīlīti (atvērums acs centrā). Zīlītes izmēru kontrolē varavīksnene (krāsaina membrāna, kas atrodas starp radzeni un lēcu). Jo plašāk atvērta ir zīlīte, jo vairāk gaismas nonāk caur lēcu uz plašo tīkleni (gaismas jūtīgi audi, kuros veidojas attēls).

Pūču tīklenē ir daudz gaismas jūtīgo šūnu, kuras formas dēļ tiek sauktas par „nūjiņām”. Šīs šūnas ir ļoti jūtīgas pret gaismas intensitāti un kustību, bet samērā slikti uztver krāsas. Krāsu redzi nodrošina šūnas, ko sauc par „vālītēm”. Pūcēm tās ir nelielā skaitā, tāpēc krāsu redze tām ir vāji attīstīta vai arī apkārtējo vidi tās uztver kā monohromatisku.

Tā kā pūces lieliski redz naktī, pastāv uzskats, ka tās ir aklas spilgtā gaismā. Taču tā nav taisnība, jo acu zīlītes ir iespējams koriģēt plašā amplitūdā, nodrošinot, ka tīkleni sasniedz tik daudz gaismas, cik nepieciešams. Dažas pūču sugas spilgtā dienas gaismā redz labāk nekā cilvēks.

Lai aizsargātu acis, pūcēm ir trīs plakstiņi: augšējais, ko pūce izmanto, kad mirkšķina acis, apakšējais, kas tiek aizvilkts, kad pūce guļ un trešais plakstiņš mitrinošā membrāna, plāns audu slānis, kas var pa diagonāli noslēgt aci. Tas tīra un aizsargā acs ārējo virsmu.

Ausis, dzirde

Tā kā pūces pārsvarā ir aktīvas naktī, tām ir augsti attīstīta dzirdes sistēma. Ausis ir novietotas galvas sānos aiz acīm un ir nosegtas ar sejas diska spalvām. „Austiņas”, spalvu pušķīši, kas vairākām pūču sugām atrodas uz galvas, nav nekādi saistītas ar dzirdes sistēmu, bet ir vienkārši spalvu sakopojumi, kas kalpo pūces psiholoģiskā stāvokļa demonstrēšanai.

Auss ārējās atveres forma ir atkarīga no pūces sugas. Dažām sugām atveri nosedz vārsts, kas saucas operculum. Auss atveres forma variē no mazas apaļas līdz iegarenai spraugai. Visām dzimtas Tytonidae sugām ir apaļas atveres ar lielu operculum. Dzimtas  Strigidae sugām auss atveres forma ir vairāk variabla.

Skaņu diapazons, ko pūce var dzirdēt, ir samērā līdzīgs kā cilvēkam, taču pūces dzirde ir daudz precīzāka noteiktā frekvenču diapazonā, kas ļauj tai saklausīt pat mazāko potenciālā upura kustību uz zemes vai koku lapotnē.

Dažām pūcēm ausu atveres ir asimetriskas, t.i. viena ir novietota augstāk nekā otra. Īpaši tas raksturīgs izteikti naktī aktīvām sugām, kā piemēram, plīvurpūcei un bikšainajam apogam. Šīm sugām ir ļoti izteikts sejas disks, kas darbojas kā radara šķīvis, novirzot skaņas uz ausu atverēm. Sejas diska formu pūce ar īpašu muskuļu palīdzību var izmainīt. Dažām sugām (urālpūcei, ziemeļpūcei, bikšainajam apogam) asimetriskas ir ne tikai ārējās ausu atveres, bet asimetrija izpaužas arī galvaskausa kaulos.

Savas unikālās ausis pūces izmanto, lai noteiktu potenciālā upura atrašanās vietu, kas ar acīm nav redzams, jo uzturas zem lapām, sniega vai zemsedzes augājā. Kad pūce sadzird upura radīto troksni, tā spēj precīzi noteikt skaņas virzienu, jo skaņa nonāk nedaudz atšķirīgā laikā labajā un kreisajā ausī. Pēc tam pūce pagriež galvu tā, lai skaņa nonāktu abās ausīs vienlaicīgi. Tad ir skaidrs, ka objekts atrodas tieši priekšā. Pūce spēj atšķirt skaņas ierašanās atšķirības vienā un otrā ausī līdz starpībai, kas atbilst 0.00003 sekundēm. Pateicoties auss atveru asimetriskumam, pūce spēj izšķirt arī augstākas un zemākas skaņas. Tā piemēram, plīvurpūcei kreisā auss atvere ir novietota augstāk nekā labā, līdz ar to skaņa, kas nāk no apakšas, labajā ausī ir skaļāka.

Signāli, kas nāk no labās un kreisās puses, kā arī no augšas un apakšas nepārtraukti tiek pārraidīti uz pūces smadzenēm un tur apstrādāti, izveidojot virtuālu attēlu telpai, no kuras nāk skaņas. Pūču smadzeņu pētījumos ir noskaidrots, ka medulla (smadzeņu apgabals, kas atbild par dzirdi) pūcēm ir sarežģītāka nekā citiem putniem. Plīvurpūces medulla satur 95 000 neironus. Tas ir trīs reizes vairāk nekā vārnai.

Kad potenciālā upura atrašanās vieta ir noteikta, pūce lido uz to, turot galvu tajā virzienā, no kura pēdējo reizi dzirdēta tā skaņa. Lidojot pūce turpina klausīties un var mainīt lidojuma virzienu, ja upuris turpina pārvietoties. Kad pūce ir apmēram 60cm no upura, tā izvirza savas kājas uz priekšu un izpleš pirkstus. Īsi pirms saskarsmes ar upuri tā strauji grūž kājas uz priekšu, bieži pirms tam aizverot acis.

Spalvas, lidojums

Putnu spalvas var iedalīt piecās grupās

  1. Kontūrspalvas – klāj putna ķermeni, spārnus (lidspalvas) un asti (stūrspalvas)
  2. Dūnspalvas – mīkstas un pūkainas spalvas, aiztur gaisu un nodrošina putna ķermeņa termoizolāciju
  3. Segspalvas – pēc savas atrašanās vietas un funkcijām tās ir kaut kas pa vidu starp kontūr- un dūnspalvām
  4. Bristles sarveidīgas spalvas, nelielas, ar cietu kātu, zari ir tikai pie spalvas kāta pamatnes. Tādas spalvas parasti atrodas pie putna knābja vai apkārt acīm
  5. Filoplumes – matveidīgas spalvas, ar tievu kātu, zari tikai kāta galā. Tās pārsvarā atrodas virs citām spalvām un kalpo kā spiediena vai vibrāciju receptori.

Pūcēm ir ļoti maz dūnspalvu, taču tām kontūrspalvām, kas atrodas tuvāk ādai, ir pūkaini, dūnām līdzīgi zari. Daudzām pūču spalvām ir speciāla uzbūve. Tādas ir cietās sejas diska spalvas, spalvas ap ausu atverēm, kā arī sarveidīgās spalvas pie knābja. Pie knābja un kāju pirkstiem ir arī filoplumes, kas nodrošina taustes funkciju un palīdz adekvāti reaģēt, kad notverts upuris.

Visunikālākā pūču spalvu īpatnība ir ķemmjveida rievotā lidspalvu ārburas mala. Kad putns lido, gaiss plūst pār spārna malu, radot turbulenci, kas savukārt izraisa troksni. Pūču lidspalvu ķemmjveida mala sadala turbulenci daudzās mikroturbulencēs. Tas slāpē pāri spārna malai plūstošā gaisa skaņu un nodrošina pūcei ļoti klusu lidojumu. Ir arī alternatīvs uzskats, saskaņā ar kuru, gofrētā lidspalvas mala liek svārstīties pāri spārnam plūstošajam gaisam augstu frekvenču diapazonā, ko lielākā daļa dzīvnieku, ieskaitot potenciālos pūču upurus, nedzird. Klusais lidojums ļauj pūcēm nemanot pielavīties saviem upuriem un tos notvert. Dažām pūču sugām, kas medī dienā, ir savādāka spalvu uzbūve un klusais lidojums nav raksturīgs.

Spalvu veids un krāsa:

Vispārīgi ņemot pūču krāsojums ir maskējošs, tas ļauj viņām saplūst ar apkārtni un izvairīties no iespējamajām briesmām. Īpaši svarīgi tas ir naktī aktīvām pūcēm, jo tām ir svarīgi palikt nepamanītām, kad tās atpūšas dienas laikā.

Draudu gadījumā pūces spēj ieņemt stāju, kas tās padara maksimāli nemanāmas – ķermenis tiek izstiepts, acis aizvērtas, „austiņas” izslietas. Kā jau iepriekš minēts, pūču „austiņām” nav nekāda sakara ar dzirdi – tās norāda uz pūču psiholoģisko stāvokli: bailēm, dusmām, uztraukumu.

Spalvu kārtošana:

Visi putni bieži tīra un kārto savas spalvas, lai novāktu putekļus, netīrumus un parazītus. Pūces, tāpat kā citi putni, šajā procedūrā izmanto knābi un pirkstus. Divi ārējie pūces kāju pirksti kalpo kā spalvu ķemmes.

Lidspalvu zariem ir nelieli āķīši, kas saslēdz tos kopā, nodrošinot, ka spalva darbojas kā kopīga, nepārtraukta virsma. Šie āķīši lidojuma laikā bieži atāķējas. Tad putni ar knābja palīdzību saāķē tos atkal kopā un atgriež sākuma stāvoklī.

Putniem ir īpašs vaska (angliski – uropygial) dziedzeris, kas izdala eļļainu šķidrumu. Putns ar knābi stimulē eļļas izdalīšanos un pēc tam pārklāj ar to spalvas, veidojot uz tām aizsargslāni.

Spalvmaiņa:

Kad pūcēni izšķiļas, tiem nav kontūrpalvu, tikai dūnspalvas, kas saglabā ķermeņa siltumu. Pakāpeniski, pūcēnam augot, dūnspalvas nomaina kontūrspalvas. Jauno putnu apspalvojuma krāsa ir līdzīga kā pieaugušajiem, tikai parasti tā ir gaišāka. Dažām sugām tomēr ir arī atšķirības krāsojumā.

Dzīves laikā putna spalvas tiek bojātas nodilstot, saliecoties, reizēm pat sadursmju rezultātā. Tāpat kā citi putni arī pūces spalvas nomaina procesā, ko sauc par spalvmaiņu. Tas parasti notiek reizi gadā, laikā, kad ir izvests perējums un mazuļi spēj dzīvot patstāvīgi. Šis process kopumā ilgst apmēram trīs mēnešus, kura laikā spalvas uz visa ķermeņa izkrīt un ataug noteiktā secībā. Pūcēm vienmēr jābūt spējīgām lidot un ķert medījumu, tāpēc vienlaicīgi izkrīt un ataug tikai nedaudzas lidspalvas.

Izņemot plīvurpūces, pārējām pūcēm lidspalvu maina notiek no iekšpuses uz āru. Plīvurpūcēm lidspalvu maiņa notiek no spārna vidus, spalvas izkrīt uz abām pusēm, gan uz iekšu, gan uz āru. Arī astes spalvas izkrīt pakāpeniski. Izņēmums ir dažas mazās pūču sugas, kurām visas astes spalvas izkrīt vienlaicīgi.

Lidojums:

Lielākajai daļai pūču ir salīdzinoši lieli noapaļoti spārni. Spārnu virsma, salīdzinot ar pūces ķermeņa svaru, ir liela. Tas ļauj pūcēm lidot, patērējot maz enerģijas un maz vēcinot spārnus. Pūces bieži planē un pārvietojas ar retiem, spēcīgiem spārnu vēzieniem. Dažas sugas izmanto šo lēno lidojumu, apsekojot medību teritoriju un ķerot medījumu no gaisa.

Knābis

Pūcēm ir īss, līks, lejup vērsts knābis. Tas ir pielāgots medījuma satveršanai un sadalīšanai. Apakšknābja augšmala un augšknābja apakšmala ir nosmailota un nosedz viena otru kā šķēres. Šāda forma palīdz sadalīt upura audus.

Knābis ir vērsts uz leju, lai pūcei būtu brīvs redzes lauks. Nāsis ir vērstas uz aizmuguri, uz knābja pamatni. Lielākajai daļai pūču oža ir ļoti vāji attīstīta.

Knābja atklātajām daļām ir cieta ragvielas virsma. Apakšknābis ir piestiprināts kustīgi un tam ir svarīgākā loma, lai gan augšknābja pamatnē ir šaura sloksne, ko veido kustīgi audi un, kas ļauj augšknābim kustēties nedaudz augšup. Arī citiem putniem ir šāda tipa savienojums.

Dažas pūču sugas karstā laikā spēj samazināt savu ķermeņa temperatūru, elpojot caur daļēji atvērtu knābi.

Kājas, nagi

Daudzām pūču sugām ir apspalvotas kājas, kas aizsargā tās no aukstiem laika apstākļiem. Spalvas uz kājām tāpat nodrošina taustes funkciju, kad notiek kontakts ar upuri un var aizsargāt no notverto dzīvnieku kodieniem.

Pūču kājām ir četri pirksti. Pūcēm lidojot un reizēm arī sēžot, trīs pirksti ir vērsti uz priekšu un viens uz aizmuguri. Tverot upuri, ārējais priekšējais pirksts tiek pagriezts uz aizmuguri, lai nodrošinātu ciešāku tvērienu. Pūču kāju pirksti ir ļoti spēcīgi. Kaulu struktūras pūču kājās ir īsākas un spēcīgākas nekā līdzīgas struktūras citu putnu kājās. Kad pūce uzbrūk upurim, tā izpleš pirkstus, lai varētu ciešāk to satvert.

Kāju pirkstu garums, resnums un krāsa dažādām pūču sugām ievērojami atšķiras, bet visām ir ļoti asi nagi. To krāsa variē no gandrīz melnas līdz ziloņkaula.

Pūču kāju apakšpuse ir raupja, kas palīdz ciešāk satvert medījumu un turēties uz zariem. Plīvurpūcēm vidējā pirksta apakšā ir izrobojums, kas palīdz upura satveršanā un spalvu apkopšanā.

Pastāv uzskats, ka dažas pūču sugas caur pēdām regulē ķermeņa temperatūru. Liekais siltums tiek izstarots caur pēdas apakšu, kas ir apgādāta ar papildus asinsvadiem.

Skelets

Pūču skelets ir visumā tipisks priekš putniem. Piemērots gan staigāšanai, gan lidošanai tas ir ļoti viegls un izturīgs. Skelets sastāda apmēram 7-9% no kopējā ķermeņa svara. Daudzi kauli, kas zīdītājiem ir kā atsevišķi, putniem ir saauguši kopā, kas paaugstina to izturību, pārvietojoties pa zemi. Papildus tam daudzi lielie kauli ir dobi ar starpsienām kaulu iekšpusē. Tādējādi tiek samazināts kopējais ķermeņa svars. Dažām pūču sugām ir asimetrisks galvaskauss, kas ir saistīts ar adaptācijām, kas kalpo dzirdes uzlabošanai.

Pūces var pagriezt galvu par 270 grādiem, raugoties no pozīcijas, kad galva vērsta uz priekšu.

To nodrošina sekojoši pielāgojumi:

  1. Pūcēm ir 14 kakla skriemeļi, t.i. divreiz vairāk nekā cilvēkam
  2. Pūcēm ir tikai viens savienojums starp pakauša kauliem un kakla skriemeļiem. Cilvēkiem ir divi. Tas ļauj pūcei grozīt mugurkaulu līdzīgi kā mēs varam grozīt ķermeni, stāvot uz vienas kājas. Muskuļi pūcēm kakla daļā ir izveidoti, lai sekmētu šīs galvas kustības.
  3. Pūcēm ir īpaši pielāgojumi jūga vēnās, kas  nodrošina, ka asins kustība uz galvaskausu un atpakaļ galvas kustības laikā netiek ietekmēta.

Pie lielā un plakanā krūšu kaula ir piestiprināti spēcīgi krūšu muskuļi, kas nodrošina lidojumu. Krūšu kauls papildus tam aizsargā plaušas, sirdi un citus iekšējos orgānus. Tytonidae dzimtas pūcēm krūšu kaula ķīlis ir plats un paliek šaurāks vēdera virzienā, tā apakšējā daļā katrā pusē ir sekli iegriezumi. Strigidae dzimtas pūcēm krūšu ķīļa kauls augšdaļā ir šaurs un paliek platāks vēdera virzienā. Tam ir divi dziļi iegriezumi katrā pusē. Spārnu kauli pūcēm ir salīdzinoši gari. Tas nodrošina tām lielu spārnu virsmas laukumu, kas palīdz viegli pacelties un lidot bez liela enerģijas patēriņa, pat brīžos, kad pūce seko medījumam.

Kāju kauli: stulms un apakšstilbs pūcēm ir salīdzinoši īsi.

Vairošanās

Pūcēm, tāpat kā citiem putniem, ligzdošanas un mazuļu audzināšanas periods ir svarīgākais to ikgadējā dzīves ciklā. Tas ir laiks, kad gēni tiek pārnesti uz nākamo paaudzi un vecāki pieliek ievērojamas pūles, lai tas notiktu sekmīgi.

Lielākajai daļai puču, īpaši tām, kas ligzdo subarktiskajā un mērenajā joslā, šis process notiek pavasarī. Tomēr mazuļu audzināšanas un izlidošanas periods vienmēr ir saistīts ar periodu, kad apkārējā vidē ir pieejams vislielākais barības daudzums. Ligzdošanas periods ir atkarīgs no laika apstākļiem, barības pieejamības, konkurences ar citam pūcēm, slimībām un iespējām atrast piemērotu partneri.

Pārošanās rituāli dažādam sugām ir atšķirīgi, bet vienmēr ir saistīti ar balss signālu izmantošanu. Tēviņš parasti cenšas pievilināt mātīti pie piemērotas ligzdošanas vietas, izmantojot riesta lidojumus, dziesmas un barības piegādi. Pēc tam, kad mātīte pieņem barību, bieži seko pārošanās. Tāpat pāra savstarpējā komunikācijā svarīgs aspekts ir savstarpējā spalvu kārtošana.

Lielākoties pūces ir monogāmas – vienam tēviņam ir viena mātīte. Bieži vien pāris turas kopā tikai ligzdošanas laikā, tas īpaši ir raksturīgs migrējošām vai klejojošām sugām. Nometnieku sugām, piemēram, mājas apogam, pāris uzturas kopā visa kalendārā gada garumā. Ir arī sugas, kurām pāris uzturas kopā ilgstoši, nereti līdz viena partnera nāvei.

Pūces ir teritoriāli putni, vismaz ligzdošanas sezonas laikā pastāvīga teritorija ir visām sugām. Tās aktīvi aizsargā ligzdvietu un tās tuvāko apkārtni pret savas sugas īpatņiem. Ja pūces ir klejotājas, teritorialitāte ilgst tikai līdz ligzdošanas perioda beigām. Nometnieku sugas, kā piemēram, urālpūce un Eirāzijas ūpis aizsargā teritoriju visu gadu, tās padzen iepriekšējās sezonas izvestos jaunos putnus dažus mēnešus pēc tam, kad tie iegūst lidspēju. Dažas vidēja un liela izmēra pūces uzbrūk pat cilvēkam, kas pienācis pārāk tuvu ligzdai, mērķējot sejā un acīs. Ir bijuši dokumentāli apstiprināti gadījumi, kad cilvēks zaudējis aci meža pūces uzbrukuma rezultātā, bet ziemeļpūces agresivitāte ir jau leģendāra. Lielākās pūču sugas uzbrūk mazākajām, kas ir potenciāli barības un ligzdvietu konkurenti. Tā meža pūce bieži nogalina vai aizdzen ausainās pūces, kas ieklejojušas tās teritorijā. Tā rezultātā ļoti reti divu sugu izplatības areāli precīzi pārklājas.

Dienas laikā aktīvās sugas reizēm iezīmē savas teritorijas ar vizuāli redzamām izpausmēm. Piemēram, purva pūce veic raksturīgus riesta lidojumus un spārnu sasišanu ar mērķi pievilināt potenciālo partneri un aizdzīt konkurentus. Naktī aktīvas pūces kā pievilināšanas līdzekli vienmēr izmanto balsi. Reizēm putni, kas nodibinājuši pāri, dzied duetā.

Pūces pašas negatavo ligzdu, bet izmanto dabā esošas ligzdošanas vietas vai citu putnu ligzdas. Atklātā ainavā pūces parasti ligzdo uz zemes. Baltā pūce arktiskajā tundrā ligzdošanai izmanto iedobumu zemē, ko nedaudz paplašina un izklāj ar atsevišķām augu daļām. Purva pūce bieži ligzdo pie kāda zāles cera, retos gadījumos tādas vietas izmanto arī ausainā un meža pūce. Parasti tomēr šīs sugas ligzdo kokos. Koku dobumi ir nozīmīgākā ligzdošanas vieta daudzām pūču sugām, dažas, piemēram, plīvurpūce ligzdošanai izmanto līdzīgus cilvēka radītus veidojumus, piemēram, spraugas un nišas dažādās ēkās. Populāra ligzdošanas vieta vairākām sugām ir pamestas vārnveidīgo vai dienas plēsīgo putnu ligzdas,. Visbeidzot dažas sugas labprāt ligzdo klinšu plaisās un dzegās. Raksturīgs tādu ligzdvietu izmantotājs ir Eirāzijas ūpis. Ja apstākļi to atļauj, pūces izmanto vienu un to pašu ligzdvietu vairākus gadus pēc kārtas.

Izdēto olu skaits ir atšķirīgs dažādām sugām, tas ir atkarīgs arī no konkrētās sezonas. Olu skaits var svārstīties no 1-13, parastākais olu skaits ir 3-4. Olas ir apaļas formas, balta krāsā. Maskējošai krāsai nav nozīmes, jo lielākoties olas tiek izdētas slēptās vietās un vecāki tās aktīvi aizsargā. Perēšana parasti tiek sākta ar pirmo vai otro olu un ilgst apmēram 30 dienas. Perē tikai mātīte, kam uz vēdera izveidojas gandrīz kails laukums, ko sauc par perēšanas laukumu. Šajā vietā ir palielināts asinsvadu blīvums, kas kopā ar kailo ādu nodrošina, ka olām tiek pievadīts vajadzīgais siltuma daudzums.

Pūču cāļi izšķiļas ar tā sauktā olas zoba palīdzību. Tas ir īpašs knābja sabiezinājums, kas nokrīt dažas  dienas pēc izšķilšanās. Tā kā olas tiek izdētas ar dažu dienu atstarpi, arī mazuļi izšķiļas ar vairāku dienu starpību. Tā rezultātā cāļi ir atšķirīgu izmēru un lielākie vienmēr dabū vairāk barības nekā mazākie un vājāk attīstītie. Retos gadījumos izdzīvo visi izšķīlušies mazuļi. Tas notiek tikai tad, ja barības ir pārpārēm. Lielākajā daļā gadījumu jaunākie cāļi iet bojā no bada vai tos apēd vecākie. No pirmā acu uzmetiena tas šķiet nežēlīgi, bet patiesībā šajā procesā ir dziļa jēga, jo neatkarīgi no apstākļiem parasti vismaz kāds mazulis izaug un spēj izlidot. Ja visi mazuļi būtu vienādi attīstīti, būtu liela varbūtība, ka gados, kad barības ir maz, neviens neizdzīvotu.

Barību mazuļiem piegādā tēviņš un tas notiek līdz 10 reizēm dienā, Lielāki barības objekti tiek sadalīti gabalos un izbaroti pa daļām. Kad mazuļi paaugas, mazākos barības objektus tie apēd veselus. Jaunie cāļi spēj producēt atrijas tiklīdz tie var apēst barības objektus ar apmatojumu, kauliem u.c. nesagremojamām daļām.

Izšķilšanās brīdī pūču cāļi ir akli un klāti ar plānu dūnu kārtu. Pēc vienas, divām nedēļām izaug otrā dūnu kārta, ko sauc par mezoptilu. 3-4 nedēļu vecumā dažu sugu mazuļi spēj pamest ligzdu un staigāt apkārt. Nākamā attīstības fāze ir izlidojušie mazuļi. Virdžīnijas ūpim tā iestājas 9-10 nedēļas pēc šķilšanās, plīvurpūcei 7-8 nedēļas un mazajām auspūcītēm 4-5 nedēļas pēc šķilšanās. Noteiktu laiku vecāki turpina rūpēties par izlidojušajiem mazuļiem. Šis periods atkarībā no sugas var ilgt no dažam nedēļām līdz dažiem mēnešiem.

Lielākajai daļai pūču sugu dzimumbriedums un spēja vairoties iestājas gadu pēc dzimšanas, taču daļa no tām reāli uzsāk ligzdošanu tikai otrajā vai trešajā gadā pēc dzimšanas.