Apodziņš ir mazākā Latvijā un Eiropā sastopamā pūču suga (apmēram mājas strazda izmērā), kas aktīva dienā. Sugas konstatēšanu Latvijas pūču pētnieki apguva tikai 2004. – 2005. gados. Līdz tam apodziņš uzskatīts par retu ligzdotāju. Kopš zināšanu pieauguma, ir atklāta sugas saistība ar vecākajām mežaudzēm lielākos mežu masīvos.

Apodziņam raksturīgi ziemā veidot barības „krājumus” – novietot un uzkrāt neapēstus barības objektus dabiskajās un mākslīgajās ligzdošanas vietās. Šādi krājumi var sasniegt par vairāk kā simts upuru apmēru. Precīzi šīs uzvedības nozīme nav zināma, tā, galvenokārt, tiek saistīta ar šādiem apsvērumiem: aizņemtas teritorijas iezīmēšana, ligzdošanas teritorijas kvalitātes liecība, teritoriju apdzīvojošā tēviņa medību prasmju apzīmējums, pāra piesaiste.

Apodziņš ligzdošanu uzsāk maijā-jūnijā. Dējumā 1-9 olas.

Tā kā sugas galvenā vokālā aktivitāte ir saistīta ar diennakts gaišo laiku (visu laiku kopš krēslas līdz tumsai ar aktivitātes samazinājumu pusdienlaikā), tas samērā bieži var tikt novērots. Ir jābūt uzmanīgiem ar pavasara novērojumu interpretēšanu ligzdošanas teritorijās, jo suga ligzdošanu uzsāk samērā vēlu un visai ilgi pavasarī tā var saglabāt nomadisku uzvedību.

Raksturīgā balss pavasaros | Raksturīgā balss rudeņos | Uztraukuma balss | Mazuļiem un mātītei raksturīgā balss

Tēviņa dziesma var būt dzirdama pat līdz viena kilometra attālumā, savukārt mātītes un mazuļu balsis, ir samērā grūti pamanāmas un vāji dzirdamas līdz 100 – 150 m attālumam.