Ausainajai pūcei Latvijā ir raksturīgas izteiktas ligzdošanas teritoriju skaita svārstības izpētes parauglaukumos. Tā kā Latvijā ligzdojošajai populācijai ir raksturīgas migrācijas, skaita svārstības skaidrojamas ar, galvenokārt, barības pieejamību, iepriekšējās ziemas ietekmēm un pavasara iestāšanās gaitu. Interesanti, ka savā starpā salīdzinot Latvijas Rietumu un Austrumu reģionus, tajos ir redzamas savstarpēji pretējas (iespējams, precīzāk – nesaistītas) skaita izmaiņas starp gadiem.

Šīs sugas pārstāvji barību meklē zemā lidojumā atvērtajā ainavā, nevis izmantojot sēdposteņus. Ligzdošanai izmanto vārnu un žagatu ligzdas, līdz ar to, sugai raksturīga ligzdošana arī mazpilsētās, ciematos, pie viensētām, ir iespējama un konstatēta arī lielākās pilsētās, piemēram, Rīgā un Vroclavā (Polijā). Tā kā suga ligzdo cilvēka tuvumā, regulāri ir atrodami mazuļi, kas, mācoties lidot, ir nokļuvuši uz zemes. Nepieciešams iegaumēt, ka šādi mazuļi nav „pamesti” vai obligāti savainoti, vislabākā palīdzība ir to netraucēšana. Ausainās pūces mazuļi ir atpazīstami pēc oranžajām acīm un tumšajām sejām. Lielākiem mazuļiem ir labi redzamas „austiņas” – spalvu kušķīši galvas virspusē.

Ausainā pūce ligzdošanu uzsāk aprīlī – maijā līdz pat jūnijā, atkarībā no pavasara iestāšanās gaitas un barības objektu pieejamības. Eiropas valstu galvaspilsētās ir zināmi gadījumi, kad ligzdošana uzsākta jau novembrī. Olu inkubācija Latvijā ilgst apmēram 28 – 30 dienas. Mazuļi ligzdu atstāj vēl lidotprasmi neapguvuši, aptuveni 24-30 dienu vecumā. Dējumā 1 – 9 olas, parasti 2 – 4.

Sugai raksturīga vokalizācija vakara krēslā un naktīs. Raksturīgās balsis:

Pieaugušajiem putniem | Riesta laikā ausainajai pūcei ir raksturīgi lidojumā sasist spārnus | Nesen ligzdu atstājušiem mazuļiem

Pieaugušo putnu balsis ir samērā klusas, labi dzirdamas līdz 500 m attālumam, savukārt mazuļu balsis pat līdz 1500 metru attālumā.