Meža pūce ir Latvijā visbiežāk sastopamā pūču suga, kas ir izplatīta visā valstī. Sugas ligzdošanai ir nepieciešami koki ar lieliem dobumiem, medībām – dažādi sēdposteņi, kas pieļauj ligzdošanu visā valsts teritorijā ar mainīgu blīvumu. Suga var būt sastopama gan pilsētās un ciemos, gan lauku ainavā, gan pie viensētām, tomēr lielākā blīvumā – dažādās mežaudzēs. Nereti ligzdo cilvēka tuvumā, līdz ar to, regulāri ir atrodami mazuļi, kas, mācoties lidot, ir nokļuvuši uz zemes. Nepieciešams iegaumēt, ka šādi mazuļi nav „pamesti” vai obligāti savainoti, vislabākā palīdzība ir to netraucēšana.
Meža pūce ligzdošanu uzsāk martā-aprīlī līdz maijā, atkarībā no pavasara iestāšanās gaitas un barības objektu pieejamības. Lielākajās Latvijas pilsētās ir zināmi ligzdošanas gadījumi ziemā, dažādās Eiropas valstu galvaspilsētās ir zināmi gadījumi, kad ligzdošana uzsākta jau novembrī. Olu inkubācija Latvijā ilgst apmēram 28 – 30 dienas. Mazuļi ligzdu atstāj vēl lidotprasmi neapguvuši, aptuveni 26-35 dienu vecumā. Dējumā 1 – 7 olas, parasti 2 – 4.
Suga aktīva, galvenokārt naktīs (kopš vakara krēslas iestāšanās). Tomēr pētījumi, ar automātiskajām kamerām ligzdās, liecina, ka, mazuļiem pieaugot, regulāras barības piegādes (līdz 20% no kopējā skaita) tiek veiktas arī diennakts gaišajā laikā, pat pusdienlaikā.
Meža pūcei ir raksturīgas divas krāsu morfas – pelēka un ruda – ar plašu toņu pāreju starp tām. Ir zināms, ka pelēkas nokrāsas meža pūces labāk izdzīvo bargās ziemās. Viena perējuma ietvaros mazuļiem var būt plaša krāsu variācija. Latvijā ir zināmi gadījumi, kad sekojošos gados vienā ligzdošanas teritorijā nomainās ruda (māte) un pelēka (iepriekšējā perējuma meita) mātīte.
Sugai ir raksturīgs plašs vokālo izpausmju spektrs. Raksturīgākās balsis: